ko tu darītu, ja piedzimtu naturālā vidē..

mežsko tu darītu, ja piedzimtu naturālā vidē, bet blakus nebūtu neviena, kurš kaut ko mācītu?

vakar kāda meitene man lūdza atbildēt uz dažiem jautājumiem saistībā ar svaigēšanu.. rakstot uz tiem atbildes man viņai radās šāds jautājums (paldies viņai par to).

te ir mana vīzija atbildot uz šo jautājumu..

apkārt nav neviena tāda kā es. staigāju viens, pētu kokus, zāli, apkārt lido taureņi, putni..

pat neapzināti lieku kaut ko mutē un košļāju. ja lieta rūgta, es to izspļauju, ja saldena, ņemu to lietu un lieku mutē vēl. košļāju un ēdu kamēr vairs neprasās.

vērotu apkārt notiekošos procesus. skatos kā tauriņš lido. es arī tā pamēģinu. sanāk tikai neveikls palēciens, bet tas ir kas jauns – palēciens! drīz vien saprotu, ka var arī skriet kā tauriņš, kurš gaisam cauri ātri uz priekšu traucas..

tā pamazām pamazām man ir radusies liela sapratne par apkārt notiekošo..
es nemāku runāt, bet es jūtu ko man vēsta dzīvās radības un es tiem varu tādā pašā veidā atbildēt. to mēdz saukt par telepātiju.. man parādās draugi – taureņi, putni, dzīvnieki. mēs kontaktējamies ar domām. mums pat nav jābūt tuvumā, lai to darītu.. valoda kautko dod, bet daudz ko atņem..

sāka līt lietus. patīkama sajūta.. tas ir tik svaigs!

būtu priecīgs, ja arī tu uzrakstītu savu atbildi/vīziju komentāros

11 thoughts on “ko tu darītu, ja piedzimtu naturālā vidē..”

  1. Sveiks. Gribēju jau rakstīt, kā tad zini kā sauc koku, tauriņu, lietu utt… Bet pats beigās atbildēji.. 😉
    Mazliet bail savu vīziju attīstīt filmā-rakstiskā!

    Atverot acis vis liekas tik krāsām bagāts, tik piesātināts, tik dzīvs. Jau ar pirmo soli es sajūtu zāles dzīvību, zemes spēku, gaisa brīvību.
    Viss ir tik svaigs, katrs elpas vilciens man sagādā enerģiju.

    Mana plauksta pārbrauc pāri otrai plaukstai- tik maiga. Rodas jautājums: Vai viss šai pasaulē ir tik maigs? tad pieskaros koka stumbram- raupjš. Akmenim cietam. Ūdenim maigam un aukstam, slapjam.
    ieelpoju caur degunu, jūtama kāda maiga smarža, ziedu smarža. nogaršot ziedu lapas dažas saldas, dažas rūgtas. koku zari par cietu un rūgti. Zeme par sausu. Ogas sarkanās gardas mutē kūstošas.
    Prātā viena doma tagad- Vai mani arī kāds grib pagaršot, aptaustīt un aplūkot.. kā es šīs trauslās puķes, odas, zāli.
    Bet man rastos jautājums vēl viens- ja kokam ir līdzība ar citu koku, ja ūdens lāsei līdzinās cita lāse, Vai man nebūs līdzinieka? Var jau būt ka nē, jo saule ir tik viena. Arī no tās es saņemu uzmundrinājumu un enerģiju.
    Labsajūta. Atguļos sūnu segā, skats caur koku zariem, meža ābeles āboliem, un koku lapām uz sauli, kas spīd manās acīs.
    Vel putnu dziesmas, melodija dvēselei.
    Es uzticos vējam, kokiem, ūdenim, saulei, dzīvniekiem ka tie parādīs kā jādzīvo.
    Es ticu viņi to jau prot.

  2. Ja es piedzimtu naturālā vidē…

    Pamostos ar putnu siltajām dziesmām un saules stariem. Viss apkārtējais saka: “Labrīt!”. Viss ir savā starpā vienots un saistīts.
    Arī es sveicu rītu. Griežos virpuļos, jo ir prieks būt šajā rītā, kas atšķirās no vakarējā, bet ir tikpat patīkams. Es esmu mājās.
    Ūdens ezerā ir dzidrs un silts, Tas ieskauj katru kustību, tai pašā laikā ļaujot tai notikt. Zivtiņas spēlējās, kad, piepeldot tuvāk krastam, nostājos ūdenī, ar kājām pie zemes.
    Kad viss izdarīts, apskatu savu valstību – kā iet. Katram kas stāstāms, gan vāverītei, gan vilcēnam un skudrai.
    Patīk sekot saules stariem, kad tie pārvietojas no koka uz koku, dažreiz parādot arī kādu putnu. Burts pa burtam, kas ir dzīvi un daudzveidīgi – veidojas mana saruna ar Dievu…

    Tā ir aina, kurā es redzu sevi vienatnē, taču es tur nebūtu viena. Kaut kur blakus būtu mani vecāki. Vienmēr var aiziet pie viņiem, viņi var atnākt pie manis.

  3. domāju ka ķepas neatstieptu. būtu interesanti, pat aizraujoši dzīvot. nesalīdzināmi labāk kā sēdēt smacīgā skolas klasē, miegainam, neizgulējušam, agri ceļoties, pa tumsu atkal atgriezties mājās un nīkt un stresot par eksāmeniem – hren to vajag?

  4. Pieņemot, ka attiecīgi arī veselības un kopumā ķermeņa stāvoklis un darbība būtu savādāki, tad jāteic, ka tā būtu radikāli atsķirīga esība.
    Prātā iešaujas šamanisma kā sakrālās tēlu domāšanas pirmatnējais veidols, kas radies tieši šādā veidā – esi Tu un daba, bet priekšstati vēl tikai sāk rasties, turklāt no tā, kas ir apkārt, no patiesā pirmatnējā.
    Ko es darītu, ja būtu piedzimis absolūti dabiskā, antropogēni neskartā vidē? Droši vien mana psihe nebūtu baiļu, šaubu un nevarēšanas pataloģijas samaitata, tāpēc man šķiet būtu līdzigi tam, kā Kaspars bloga pirmtksta minējis. Es vērotu vidi, kur viss, tostarp mans ķermenis un apziņa, ir brīnums, kaut kas jauns un pētāms. Droši vien tas viss atgādinātu Paradīzes dārza Ādama rašanos un pašapzināšanos. Pirmām kārtām es darbotos ar visām savām maņām. Intuīciju, redzi, dzirdi, ožu, tausti, garšu. Un sāktu baudīt apkārtni, jo, manuprāt, bez-priekšstatu brīdī darbojas 2 lietas – prieks un mācīšanās 🙂

  5. Hehe labs! 🙂 Sveiki visapkārt!
    Iepatikās man ar! Tad nu došu ar vaļā, ja es piedzimtu naturālā vidē droši vien būtu līdzīgs tarzānam un kādam būtu mani tak tomēr arī jāpiedzemdē un ja es būtu viens tad nemaz nedomātu, ka esmu piedzimis, bet ka esmu jau te visu laiku un patiesībā tāda doma nemaz nebūtu, a ka es te nokļuvu un ja tik kāda neliela taustāma, runājoša būtne pēc kāda laika nepārmainītu manu dzīvi (tas ir kāda meža sieviete) tur tad hmmm piedzimtu naturālā vidē droši vien pirmo gadu brēktu cik uziet! Tad saprastu, ka citi apkārtējie mani novēro un var būt sabiedrotie (zvēi nezvēri) un es pat nezinu ka viņi ari, kā es māk nokārtoties līdz to neieraudzītu (bet ta kā smaka liela nēestu) tad es mācītos no viņiem un izrādās tie pat māk, kā es iebrēkt. Un tad droši vien parādītos smaids un es pat nezinātu, ka viņu sauc tā ssssmaidsssss! Un tad es tur augšā esošo apaļo riteni aplūkotu un uz to brīnītos un izdomātu ka tam var skriet pakaļ visu dienu! Uhh nopūstos, iesāpējās vēders (kuru protams es arī nezinātu kā sauc tā vēeeedersss) hmmm a nez kā es zinātu ka gribas ēst? Nāk atmiņās Robinsons 😀 es nezinātu, ka gribu ēst un ehhh kādu tārpu un koku lapu liktu mutē un tad oho nesāp vairs vēders (protams es nezinātu ka tas ir tārps un tās koku lapas), bet tārps būtu manā valodā ņummmm un koku lapas uga uga ņummmmm! Skaisti tā es uzzinātu, kā likt beigt sāpēt vēderam. Skrietu skrietu ietu ietu dienas un es pats, bauda jee un te pēkšņi kāds naturāli paņēma un apēda mani pašu 🙂 ui

  6. piedzimt naturālā vidē??? Nē … ne gluži un tieši piedzimt, kā iepriekš aprakstīja “plikausis” … tā teikt sākt eksistenci un pasaules uztveri no paša sākuma …

    manā vēlamajā izpratnē gribētu naturālā vidē “atdzimt” no JAUNA. Tā teikt apziņā līdzi nesot visu piedzīvoto līdz šim mūsu urbānajā pasaulītē …

    tikko noskanēja Prāta Vētras dziesma “prom uz siltajām salām” … un šī dziesma man tieši asociējās ar to, ko vēlos pastāstīt …

    tātad … lai uzburtu mana stāstījuma ainavu un lasītājs jau laicīgi iejūtas tajā, tad sākumā:

    sevi novēroju no malas …

    vispirms kā kāds fantastisks putns es lidoju visuma telpā un man priekšā mūsu planēta Zeme, tā tuvojas un ar katru reizi tuvošanās ātrums palielinās …

    un nu jau es vairs nejūtos kā putns, kas graciozi plivinot spārnus lidinās pāri dziļām kalnu pārejām un plašām stepēm, bet gan jau krītoša meteorīta ātrumā tuvojos zemei, jau izšāvos cauri miglai līdzīgajiem mākoņu kārtojumiem, zem sevīm redzu gaismas, uguņus, tā ir pilsēta, kurai strauji tuvojos … vēl mazliet un …

    straujais kritiens apraujas … virs braucoša vilciena, kas trauc pāri dzelzceļa tiltam ārā no pilsētas …

    gluži kā daudzos stāstos minēti gari, kas var iziet cauri materiālām lietām un šķēršļiem, es iespurdzu vagonā caur tā jumtu un ieraugu sevi …

    mans otrs es (sanāk materiālais) stāv pārpildīta vagonā, jo sēdvietu savas kulturālās audzināšanas rezultātā atbrīvojis kādai vecākai kundzei … tā es skatos uz sevi no malas un pēkšņi rodas vēlme izlasīt tās domas, kas riņķo mana dubultnieka galvā …

    lai gan tas liekas neiespējami, es redzu, kā mans dubultnieks skatās pa logu, it kā skatītos uz kaut ko, kas atrodas aiz loga, bet patiesībā aiz loga jau tumšs, un viss ko var saredzēt mans otrs es ir atspulgs tajā …

    nez kāpēc man paliek sevis žēl, neredzu, nedzirdu, bet jūtu, ka mans dubultnieks ir iegrimis domās, kas satrauc ne tikai Viņu pašu, bet arī mēģina rast atbildi uz cilvēcei svarīgajiem jautājumiem …

    pēkšņi gribas, lai tā vairs nebūtu, nekas, kas tagad notiek apkārt … viss pazustu … lai palieku tikai es un daba … lai es kā koks izaugu, kā tauriņš izšķiļos no kāpura un aizspurdzu kaut kur tur, kur var gaisu ievilkt ar pilnu krūti un kliegt cik spēj, smieties un sajust kā krūtīs no labsajūtas deg sirds!!!

    Kamēr esmu tā aizdomājies, vilciens jau sen galapunktā, mans dubultnieks dodas mājās … pa ceļam Viņš iet un Viņa skaidrajās acīs es redzu ilgas un kaut kur dziļi, dziļi tumšajās acu zīlītēs es redzu mazu cerību ugunskuriņu … vai tiešām arī Viņš – tāpat kā es – tic … tic, tam, par ko es biju aizdomājies kādu brītiņu iepriekš … tādā veidā sajutu atbalstu savam sapnim … mans varonis …

    Pārslēdzos uz manu varoni jau brīdī, kad Viņš vakarā guļ gultā … gaisma istabā ir izdzēsta, bet aizkari vaļā … Viņš skatās naksnīgajās debesīs … mākoņi izklīduši, parādījušās zvaigznes … es redzu, ka Viņš gaida kādu zīmi, lai apstiprinātu Viņa cerības, Viņa cerību spēku un spēku ticēt …

    Gribas Viņam palīdzēt, jo galu galā, tas taču esmu es … vismaz līdz šim esmu tā uzskatījis …

    Pēkšņi es jūtu, ka neredzams spēks mani rauj Viņam virsū, es it kā samazinos, samazinos, samazinos … redzu, ka tūlīt ietriekšos Viņa galvā …

    Viņš taču mieg ciet … pēdējā brīdi tas man iešāvās prātā … un es atkal tāpat kā izkritu vilcienā caur jumtam, tad tagad caur guļošā cilvēka aizvērtajiem plakstiņiem …

    Pirmais ko es sajūtu – maigs, pavisam nemanāms vējiņš noglāsta manu seju …

    Gaiss tik svaigs …

    Es guļu, man pat negribas celties, lai gan miegs nenāk it nemaz … pag, es pat vēl neesmu atvēris acis, … bet viss apkārt ir tik mierīgs un caur aizvērtajiem plakstiņiem man viss liekas tik gaišs, ka tikai ziņkārības pēc nolemju atvērt acis …

    No sākuma nobīstos, viss ir tik miglains, sāku uztraukties vai neesmu sabojājis redzi, bet ar laiku skatiens noskaidrojas … pirmais ko es ieraugu, guļot vēl joprojām uz muguras, ir koki, kas stiepjas debesīs … DEBESIS!!! … pie manas galvas … jā, DEBESIS, nekad vēl neesmu redzējis tik zilas, siltas, atspirdzinošas un mierīgas debesis … ātrāk jāceļas, lai varu lidot tām pretī …

    Pag, pag … spārnu man nav … esmu pats savā cilvēciskajā būtībā … sēžu un skatos … man basas kājas, kājās linu bikses, mugurā linu krekls … nekā vairāk … paveros apkārt …

    Kāds skaistums …

    Vēl vakar vilcienā domāju par pasaulīgām lietām, bet kaut kur zemapziņā man visu laiku ir bijis sapnis pamosties tieši tā … prom no visa … prom pie dabas, ar dabu, dabā iekšā … laimīgs!!!

    Es vēl joprojām sēžu pie tā paša koka, pie kura pamodos, man priekšā saules pielieta pieneņu pļava … jā, pienenes, kā es tās mīlu, tās man vienmēr asociējas ar kaut ko siltu, dvēseli iepriecinošu …

    Izrādās gulēju meža malā, man aiz muguras mežs ar dažādu krāsu sajaukumiem, bet pārsvarā tomēr zaļu un brūnu … mežs smaržo pēc sveķiem, skujām, bērza, alkšņa lapām … vēl pēc kaut kā, smarža, pēc kuras esmu ilgojies … dabas smarža …

    Čivina putni, čīgā sienāži … saule izlaužas caur koku zariem, caur to lapotni un tās daudzie stariņi rotaļājas uz manas laimīgās sejas …

    Es jūtu, ka beidzot esmu ieguvis to, ko esmu vēlējies visu mūžu … pasauli satricinošs kliedziens pāršalc mežu un aizlaižas pār pļavu … nepārtraukdams savu līksmības saucienu es skrienu no meža laukā, zem kājām jūtu maigu, valgu zāli … mani mazliet ataugušie mati viegli plīvo virs pieres, kā man patīk šī sajūta … šī pļava ir nebeidzama, vismaz man tā liekas … liekas, ka esmu jau noskrējis pāris kilometrus … iekrītu zālē, piespiežu plauksta pie zemes, pats ar cik varu piekļaujos tai klāt …

    Sadzirdu netālu ūdens čalošanu … pieceļos un ieskrienu basām kājām nelielā strautā, priekā saceldams šļakatu šaltis …

    Un mani nemaz nesatrauc, ka esmu te viens, es sevi veltu dabai … ar prieku … ar lielu Mīlestību …

    Novakarē, kad rietošā saule man aizstāj ugunskuru un visa pasaule iekrāsojas sārtos toņos, aizmiegu pie tā paša koka pie kura pamodos …
    Un tad es ieraugu sevi jau no augšas .. guļam … seja tik mierīga …

    Reaktīvā ātrumā mans gars attālinās no zemes, mans guļošais tēls saraujas, līdz beidzot saplūst ar dabu, mans gars uzlido virs mākoņiem, vēl augstāk, vēl, vēl … zemeslode attālinās, bet šoreiz nav vairs tāda grūtsirdīgā atvadu sajūta … ir viegli un labi …

    Brīnums, ka nesatraucos par saviem tuvākajiem, kas palika tur – tā teikt citā dimensijā … varbūt vienkārši es ticu, ka tas viss mūs gaida vēl priekšā??? Droši vien … un tāpēc es kļūstu vēl līksmāks un zinu …

    rīt pamodīšos un būšu laimīgākais cilvēks uz pasaules!!!

    Tas viss mūs gaida!!! Tas viss būs!!!

    Paldies par to, ka izlasījāt un lai visā visumā visiem ir labi!!!

  7. es vispār neprotu izteikties,tāpēc labākā atbilde būtu klusēšana. taču… dzīvot dabā- tā būtu visaugstākā brīvība. būt kā zvēriņš,lai gan cilvēks taču ir zvērs,tikai nedaudz savādāks. manuprāt,prieks būtu gulēt uz zemes zem klajas debess un staigāt basām kājām. tā ir daļa no maniem mērķiem,kurus realizēju jau taga- ziemā ar basām kājam nedzuz pastaigāju- tikai visu pakāpeniski. tiklīdz sniegs nokusīs- ārpus pilsētas- tikai bez apaviem.”Normālie” teiktu,ka esmu bez prāta palikusi,es novēlētu viņiem tikai to labāko.

    eem.. es nesen izlasīju grāmatu Vladimira Megrē ”Anastasija” no sērijas ”Skanošie Krievijas ciedri” (iesaku izlasīt,ja vēlas dzīvot zaļi 🙂 ).tas ir stāsts par cilvēku,kas tiesām piedzima dabā. nezinu,cik patiesi tas var būt,bet tā ir laba lasāmviela pārdomām.rezultātā esmu nonākusi pie tā,ka ir iespējas dzīvot naturālā vidē atsakoties no civilizācijas. jāceļ koka būdiņu mežā un kā sentēvi – naturālā saimniecība(tikai nekāda zvejniecība un medīšana-iztikšana no meža veltēm un no paša uzaudzētā.) ir jāatsakās no daudz kā.kapēc būdiņa-? mēs esam pārāk iesakņojušies civilizācijā,ka nevaram dzīvot zem klajas debess. bet ja rīkojas,tad varbūt bērni un mazbērni nākotnē varētu,ja pats aiziet dabā.
    par šo tēmu var domāt ilgi,jo cilvēku viedokļi ir dažādi- diez vai kāds vērtēs augstāk brīvību par materiālajām civilāzcijas priekiem,ja pastāv tāda rakstura iezīme kā slinkums.

  8. 🙂 patiesībā katra diena jāsāk ar šādu sajūtu un katra sekunde – ierodoties jaunā vietā vai atverot jaunas “durvis” 😉

  9. He-heip:)
    Ka tik nesanāk tāds scenārijs kā puisim no filmas In To The Wild.Tā balstīta uz patiesa stāsta.
    Bet jā..kā mūsu senči zināja?Redz,bija vairāki cilvēki.Ja ieēda ogu un nenomira-pārējie ēda:) Tāpēc-tāda vientulības idille mežā ir tāda pilsētnieka vai mūka:) ne ta utopija,bet kāda vēlme-vajadzība.Bet tā pa lielo kopumā-arī dabā valda sociums.
    Mēs visi gribam atbrīvoties no šiem uzslāņojumiem, bet ja nu?..ja nu mēs ESAM uzslāņojums?:)
    Daba tevī atmodina to pirmatnīgumu.Kad tu atceries,ka vari priecāties,kā Tu saki,par tauriņiem,lietu…Dzīves skrējienā cilvēki to piemirsuši.To Dieva mesidžu-Klau,es tev esmu devis šo BRĪNIŠĶĪGO pasauli!Priecājies!:)

    Un pat ja..mēs nomirstam ēdot ogu-tā tāda bezjēdzīga nāve.Bet ja pēc mums citi to ogu neēdīs-bija vērts mirt:)

    Pirmatnības šarms:)

Comments are closed.