ŽURNĀLS MAZDĀRZIŅŠ: SAVĀDĀKAS DZĪVOŠANAS MĀKSLA.. KĀDĒĻ UN KĀ ES PĀRVĀCOS NO PILSĒTAS UZ DZĪVI LAUKOS.. 2. RAKSTS

sākot ar žurnāla “mazdārziņš” 2012. gada februāra numuru uzsāku rakstu sēriju “savādākas dzīvošanas māksla..”

šis jau ir otrais sērijas raksts. pirmais raksts ir lasāms šeit.

raksts ir lasāms žurnāla”mazdārziņš” marta izlaidumā.
šī ir raksta nerediģētā versija..

kā jau iepriekšējā mēneša žurnālā rakstīju, nolēmu pārvākties no pilsētas uz dzīvi laukos.

bija rudens un labi, ka tā, jo līdz pavasarim bija laiks, lai sagatavotos.

ar kādu labu draugu biju sarunājis, ka aizdos savu treileri, lai dzīvot pļavā būtu ērtāk, lai ir, kur patverties no lietiem un vējiem un ir, kur salikt mantas. sarunājām, ka treileri arī ar busu uz jumpravu aiztransportēs. plāmotais laiks bija aprīļa beigas.

lai labāk sagatavotos pārejai, skatījos dažādas fimas, lasīju grāmatas, kā cikvēki apstrādā zemi, kā ceļ majas. pētīju metodes, kas ir ļoti atšķirīgas no ierastajām, jo kā jau biju konstatējis labu laiku iepriekš, viss ir pagriezts par 180 grādiem.. ja gribi uzzināt patiesību, pagriez atpakaļ. piemēram, ja parastās metodes saka – jāar, tas nozīmē, ka nav jāar, ja saka, ka jāravē, tas nozīmē, ka nav jāravē, bet diemžēl izmantojot parastās metodes, bet mainot tikai to, ka nenotiek ravēšana, metode nestrādā.. bet par to mazliet vēlāk..

meklēju un iepirku instrumentus, caur interneta veikaliem, rīgas centrāltirgū, latgalītes tirgū, bet tā kā resursi bija ļoti ierobežoti, instrumentus pirku lētus, jo tos vajadzēja diezgan daudz, dažas lāpstas, cirvis, āmurs, zāģis, grābeklis, plakangrieži, ķerra, spaiņi, līmeņrādis, skrūvjgriežņi utml.

bija jāatrod arī dažādas sēklas pavasara sējai. sēklas lielākoties iepirku lielveikalos un sēklu veikalos vai kioskos. principā nepirku hibrīdu sēklas.

jau kādu laiku biju pazīstams ar permakultūra, bet vairāk teorijā, jo nebiju to vēl izmēģinājis dzīvē.
permakultūra latviki tulkojas kā ilgtspējīgā saimniekošana.

biju par to daudz lasījis un caur internetu redzējis dažādu civēku piemērus. tā ir metode, kura var glābt mūsu zemes no to aktīvas iznīcināšanas to katru arot un ķimizējot, jo permakultūrā aršana ir ļoti samazināta, bet ķīmija netiek izmnantota nemaz, jo nav jācīnas ar zemi, bet jāsadarbojas, jāiprot tās “darbības” proncipi.

ziemā sāku rakstīt blogu, kuru nosaucu par www.savadak.lv ar saukli – var arī savādāk, jo jau kādu jau kādu laiku biju sācis meklēt savādākas dzīves ceļus, ar citu apzināšanās līmeni. mērķis kādēļ izveidoju šo blogu bija vēlme dalīties infirmācijā – pieredzē un atradumos. informācija var atbrīvot cilvēkus no verdzības važām kāda lielākajai daļai cilvēces ir tiem neapzinotes uzspiesti. neapzinoties tādēļ, ka tas ir noticis jau kopš cilvēku dzimšanas, tādēļ daudzi vairs nespēj uz lietām paskatīties objektīvāk. arī es kādreiz nespēju, bet pateicoties konkrētam notikumu kopumam sāku to ieraudzīt un vēlos, lai arī citi to ierauga, ja izvēlās.. bez piespiešanas, vienkārši piedāvājot iespēju caur piemēriem.

pa ziemu paralēli gatavojoties dzīvei laukos, atklāju dažādas interesantas lietas un ekeperimentēju, piemēram sapratu, ka cilvēka ķermenis nav jāmagā ar ziepēm vai kādiem citiem mazgāšanās līdzekļiem, izrādījās, ka to var vienkārši skalot ar siltu ūdeni. eksmerimentēju ar matu skalošanu bez papildus līdzekļiem, to mazgāšanu ar linsēkām. eksmerimentēju ar savādākām zobu tīrīšanas metodēm, ar sodu, linsēklām.. mēģināju skūties izmantojot ziepju putas, olīveļļu, smalcinātas mērcētas linsēklas. linsēklas izrādījās perfekts lubrikants ādai to skujot, jo atrisināju mūžīgo satraumēto un iekaisušo ādu uz kakla kādreiz lietojot skūšanas putas un ne vien tas, bet vairs nebija jālieto ķīmija un linsēklas salīdzinoši maksā santīmus. taisīju paštaisīto papīru, eļļas sveces, čības no paklāja un dažādas citas lietas par, kurām varat palasīt savadak.lv arhīvā. dalījos un turpinu dalīties ar dažādiem atrājumiem un pārdomām.

dalīšanās savā starpā ir liels spēks, tā vieno cilvēkus. parādījās sekotāji, apkārt sāka pulcēties priekš manis jauna sabiedrība. notika tas par ko jau iepriekšējā rakstā stāstīju.. tu nevari palikt viens, ja to negribi, lai arī kādas izmaiņas tevī notiek, vienmēr parādīsies tādi, kas tevi sapratīs un darīs līdzīgi, na ne uzreiz, tad pēc brītiņa, bet nevajag bīties, jo nav jau no kā..

pienāca aprīlis un gribējās pasteigties un pārlaist pirmo nakti teltī un nākošajā dienā jau iemēģināt plakangriezi, lai apstrādāti zemes virskārtu un sasētu pirmās sēklas.

braucu uz jumpravas pļavu, uzcēlu telti un iekurināju ugunskuru.. tas bija ļoti skumjš vakars.. ar zaudējuma sajūtām, jo bija no kājāatsakās, lai iegūtu jauno.. sajūtas bija ļoti līdizīgas, kad 14 gados pārcēlos no ģimenes, kura dzīvoja rūnienā, uz rīgas kopmītnēm, arī tad ar lielām skumjām viens vakarā sēdēju tukšā kopmītņu istabiņā..

vakars bija ļoti vēss, zem nulles, līdu teltī, bet sasildīties nevarēju, jo guļammaiss nebija pietiekoši silts, bet paglāba zāles kaudze, kuru par laimi biju iepriekšējā dienā ar plakangriezi sagrābis, jo nu jau bija pilnīgi tumšs.. sakrāmēju zāli teltī un veiskmīgi pārlaidu nakti.

nākošajā dienā ieguvu pirmo pieredzi lauka apstrādāšanā pēc savādākām metodēm.. ar planakgrizi griezu nost velēnu un taisīju ailītes, kurās pēc tam sasēju burkānu, biešu un redīsu sēklas. dobīte bija neliela, tikai daži kvadrātmetri, bet tā pat liels prieks par izdarīto!

devos atpakaļ uz rīgu, un ļāvu pietuvoties lielajai pārvākšanās dienai!

aprīļa beigās draugs, kurš aizdeva treileri, palīdizēja sakrāmēt no rīgas dzīvokļa mantas, sakrāmējām tās būsā, pievienojām treileri, aizbraucām uzpildīt gāzes balonu un devāmies uz jumpravu. bija saulaina vēsa pavasara diena un plaša amplitūda sajūtu, kad iebraucām ar treleri pļavā un to uzstādījām. tik laba sajūta, bet ar daudzām dīvainām niansēm, jo biju jauna liela uztādījuma priekšā. dzīvē bija noticies nākošais lielais pagrieziens un vieta jauniem vēl neiebrauktiem ceļiem..